Baltijas zvaigzne. Perts, Plakidis, Šmīdbergs

Pasaulē atzītākā igauņu komponista Arvo Perta mūziku vislabāk izsaka viņa paša izkoptais minimālisma stils – tintinnabuli. Pats autors to apraksta šādi: “Tintinnabuli es esmu viens ar klusumu. Esmu atklājis, ka pilnībā pietiek ar vienu vienīgu skaisti nospēlētu skaņu, un šīs skaņas klusums mani nomierina.” Summa ir viens no Perta tintinnabuli tehnikā radītajiem darbiem. Sākotnēji opuss rakstīts kora balsīm ar tekstu no tradicionālās mesas Credo daļas, bet 1992. gadā autors sagatavoja tā pārlikumu pasaulslavenajam Kronos kvartetam. Raksturojot skaņdarbu, Arvo Perts 1994. gadā teicis: “Darbā Summa esmu visstriktāk pieturējies savai kompozīcijas sistēmai, bet vienlaikus šis ir arī vismīklainākais manas daiļrades auglis.” Savukārt Solfeggio ir komponista pirmais a cappella kordarbs, kas arīdzan vēlāk iedzīvināts stīgu kvarteta sastāvam. 1963. gadā tapušais opuss gan atbalso Perta 60. gadu avangardisko garu un sonoristiskās mūzikas izteiksmi, gan vienlaikus jau tuvinās tintinnabuli tehnikas minimālistiskajai izteiksmei. Diriģents un Perta mūzikas pētnieks Pols Hiljers (Paul Hillier) reiz norādījis, ka šajā skaņvidē parādās tāda jutoņa, "it kā komponists būtu iekļuvis slepenā dārzā, bet vēl nav gatavs izprast tā skaistumu, kas ir ideāls pats par sevi”.

Igauņu vidējās paaudzes komponiste Age Vērosa savus radošos pamatprincipus raksturo šādi: “Impulss komponēt man rodas no vēlmes uzzināt vairāk par mūziku, sazināties tās valodā un pieredzēt, kā tā atdzīvojas.” Stīgu kvartets Lausuja (“Čukstētājs”) vēsta par emocionāli inteliģentu cilvēku, kurš prot saredzēt pasaules likumsakarības un spēj ar tām palīdzēt arī citiem. “Man šķita interesanti izmantot stīgu tembrus, lai parādītu to, kam šis cilvēks iet cauri, tāpēc par šo kvartetu var domāt arī kā par cilvēka ķermeņa skaņu,” viņa stāsta.

Lietuviešu minimālisma klasiķa Broņus Kutāviča Otrais stīgu kvartets Anno cum tettigonia (“Gads ar sienāzi”) spēlējas ar darba programmatisko nosaukumu, kurā ietverts gada jēdziens. Opuss sastāv no 365 taktīm, 12 zvanu skaņām, un katrā septītajā taktī parādās jauna ritma struktūra. Sienāzis ir gada simbols japāņu mitoloģijā, bet, iespējams, tam ir personīga nozīme arī komponista dzīvē. Kādā intervijā viņš reiz atzinis, cik ļoti bērnībā iespaidojies no vijoles skaņām: “Es biju pārsteigts, man likās, ka tas ir brīnums.”

Igaunis Tenu Kervitss ir izteikti romantiski domājošs skaņu vizionārs. Viņa darbi paver durvis no šīs pasaules uz nākamo – mistisku tradicionālās folkloras stāstu, mītu un zemapziņas pasauli. Lai gan pasaules ir dažādas, tās visas vieno melodija, kas kā klusi vārdi nāk no cilvēka gara. Arī opusā Dreamers (“Sapņotāji”) obojai un vijolei dažreiz šķiet, ka klusums ir vēl svarīgāks kā pats komponista veidotais skaņu tīklojums.

Komponists Ādolfs Skulte, raksturojot savu audzēkni Vilni Šmīdbergu, reiz teicis: “Viņam mūzikā nav nevienas liekas nots!” “Esmu spiests viņam nepiekrist, joprojām cīnos ar liekajām notīm,” sirsnīgi smej pats Šmīdbergs Latvijas Radio 3 “Klasika” sarunā ar Rūtu Paulu. Viņš stāsta: “Atceros, ka Poēmu rakstīju 1984. gadā komponistu jaunrades namā Ivanovā, 114 kilometrus aiz Maskavas. Tās pirmie izpildītāji bija flautists Vilnis Strautiņš, obojists Vilnis Pelnēns, klarnetists Ģirts Pāže, mežradznieks Arvīds Klišāns un fagotists Gunārs Endzelis.”
Marina Gribinčika sarunā ar Sandru Ņedzvecku žurnālā “Mūzikas Saule” saka: “Ja bez šīs narkotikas – mūzikas – nav iespējams dzīvot, neko darīt – tātad mūzika kļuvusi par vienu no taviem orgāniem, kas periodiski jātrenē. Ja reiz cilvēkam dota jaunrades enerģija, to ir nepieciešams īstenot, jo nerealizēta tā pārvēršas postošā enerģijā.” Komponiste stāsta: “Skaņdarbā Mystery of Bozon muzikāli fantazēju par procesiem, kas varēja notikt Lielajā hadronu paātrinātājā (Large Hadron Collider). Šī ir mana pirmā kompozīcija pūtēju kvintetam.”

Ja kādreiz jūtat vajadzību noskaidrot savas attiecības ar Pēteri Plakidi, liekas, ka ceļa sākumpunktam pieklātos būt kamermūzikai. Šķietami klasiskos izteiksmes līdzekļos un liriskās ekspresijas paradigmās te paveras neizskaidrojamais. Silts un emocionāli tuvs, bet racionāli neaptverams. Arnolds Klotiņš raksta, ka Plakida dziesmas nav solodziesmas, bet gan dzejoļi ar mūziku. Viņa instrumentālie kamerdarbi ir vēl cita, savpata pasaule. Perfekti dramaturģijas nogriežņi, krāšņi virmojoši skaņu pikseļi un dūmakains ēnojums. Dabas neizbēgamais tuvums un lēnprātīga rezignācija. Viņa galvenie sūtņi – klarnete un oboja, taču netrūkst arī citu balsu līdzdalības. Pūšaminstrumentu kvinteta Carion albuma anotācijā lasām Ingrīdas Zemzares rindas: “Pētera Plakida “Prelūdija un pulsācija” pūtēju kvintetam lieliski izmanto iezīmīgos pūšaminstrumentu kvinteta tembrus-tēlus, kas veido nebeidzamus koncertējošus dialogus gan faktūras vertikālē gan horizontālē. Un tas viss izaug no nedaudz askētiskas un ļoti spilgtas melodikas, kurā ieskanas arī senākiem folkloras slāņiem raksturīgas intonācijas.”

Programma

Arvo Perts (Arvo Pärt, 1935)
Summa
Solfeggio

Age Vērosa (Age Veeroos, 1973)
Lausuja (“Čukstētājs”)

Broņus Kutavičs (Bronius Kutavicius, 1932–2021)
Otrais stīgu kvartets Anno cum tettigonia (“Gads ar sienāzi”)

Tenu Kervitss (Tõnu Kõrvits, 1969)
Dreamers (“Sapņotāji”)

Vilnis Šmīdbergs (1944)
Poēma pūšaminstrumentu kvintetam

Marina Gribinčika (1966)
Mystery of Bozon pūšaminstrumentu kvintetam

Pēteris Plakidis (1947–2017)
“Prelūdija un pulsācija” pūšaminstrumentu kvintetam

Dalībnieki

Agnese Kanniņa, vijole
Kristiāna Krūskopa, vijole
Klinta Kluce, alts
Kārlis Klotiņš, čells

Māris Kuģis, oboja
Agnese Kanniņa, vijole

Egija Sproģe, flauta
Pēteris Endzelis, oboja
Mārtiņš Circenis, klarnete
Artūrs Šults, mežrags
Jānis Semjonovs, fagots